KARTUPEĻU OPERA

Inese Zandere

Lolita Ritmane, Evija Skuķe, Līga Celma-Kursiete,

Rihards Dubra, Andris Sējāns, Mārtiņš Brauns

 

2. cēliens

12. aina. KARTUPEĻU FABRIKA (Andra Sējāna mūzika)

  

Rūpnīcas pagalmā dzirdams, kā darbojas mašīnas un griežas konveijers. Sarunājas iemīlējies pāris – sekretāre Stērķeles jaunkundze un fabrikas direktors Ķīseļa kungs.

 

LIPĪGĀ MĪLA

Ķīselis:

Balta mīla birst kā stērķele no maisa,

sirdi karote kā karstu katlu maisa,

krūtīs jūtas burbuļo un vārās –

un pēc Ķīseļa tu izstiep lūpas kārās… 

 

Stērķele:

Es meitene esmu no vienkāršas dzimtas,

mans tēvs bija smilšains un sārts.

Es klusa un čakla, bet zinu – man dzīvē

lemts Ķīselis bagāts un gards…

 

Ķīselis:

Ak, Stērķeles roka, tik maiga un balta!

Cik  jauks ir tavs kautrīgais glāsts!

 

Abi:

Mēs salīpam kopā, mēs salīpam kopā,

jo tāds ir šis mīlas stāsts.

Ak, lipīgā mīla

valda uz galda,

tai svešs ir trūkums un bads!

Kas ķīseli ēdis, ķīseli ēdis, ķīseli ēdis, ķīseli ēdis, ķīseli ēdis…

aizmirst to nespēs nekad. 

Ierodas Mazais Kartupelis kopā ar Mākoņstūmēju, lai paskatītos, kurp dodas izaugušo kartupeļu simti. 

 

VAI DZIRDI – RIT, VAI DZIRDI – DUN

Mākoņstūmējs:

Vai dzirdi – rit, vai dzirdi – dun!

Te ripo kartupeļu simti.

Vai dzirdi – rit, vai dzirdi – dun!

Un arī te ir tava dzimta.

Neviens te vairs nav tikai viens,

kā plata straume kopā skrien,

simt zobratu un asmeņu

te griežas nenorimti,

viss pārvērsts tiks,

viss mainīsies.

Nāk kartupeļu simti.

 

Mazais Kartupelis:

Sieks sapņa nazīšu

te izrādās vien nieks!

Es dzirdu – rit, es dzirdu – dun,

simt zobratu un asmeņu

te griežas nenorimti!

Te vairs neviens nav tikai viens,

kā plata straume kopā skrien –

nāk kartupeļu simti.

Bet es?

Kā pārvērtīšos es?

Vai ļaut, lai straume mani nes?

 

Mākoņstūmējs:

Es nezinu, vai gribi palikt viens…

Vai nepārtrūks tavs sapņa pavediens?

 

Ķīselis:

Ik dienu tādus konveijerā ber –

bet katrs lauku puika kaut ko cer…

Vēl mute melna, bet jau plānus kaļ

un negrib braukt uz laukiem atpakaļ.

Tev laikam apnicis pie zemes turēties.

Uz pilsētu tu vēlies pārcelties,

kur plauktos kartupeļi vienādi un tīri,

kur veikalos tiek sveikti veikli vīri?

 

Stērķele:

Ja nosvērts būtu viņš un grezni iepakots…

Bet varbūt saldēts? Varbūt tiktu gods

būt eļļā vārītam un saukties tam par frī?

Starp knēdeļiem viņš liktos tīri glīts!

Un lidot varētu kā varens cepelīns,

ja mazliet sīpolu un gaļas ņemtu līdz.

Bet nē… Šķiet, mākoņos tam domas klīst…

Būs tikai biezenim viņš noderīgs.

 

Ķīselis:

Kas zin, cik cietes tādā puikā mīt.

Tāds šodien tupenis, bet direktors jau rīt…

Vai gribi rūpnīcu un rūpes iemantot,

griezt konveijeru, rīkojumus dot,

lai pārticības nepietrūkst uz galda?

Un sirdī Stērķele tik smalka un tik balta…

 

Mazais Kartupelis:

Nē, direktora kungs.

Griezt konveijeru, rīkojumus dot,

ik dienu saražot, ik dienu iepakot,

ik dienu pārdot, ļaudis pabarot – 

nē, direktora kungs,

jūs labāk protat to.

Un darbā stiepties,

tomēr nepārrauties!

Uz Ķīseli var vienmēr paļauties.

 

Mākoņstūmējs:

Kā diplomāts viņš saldi smaidīs!

Un pielipt īsto brīdi gaidīs!

Tik pielaidīgs, bet vaļā nepalaidīs!

Uz Ķīseli var paļauties.

 

Stērķele un Ķīselis:

Uz Ķīseli var paļauties!

Brālēni Čipsi aicina Mazo Kartupeli pievienoties un kļūt par spoži ģērbtu reperi vai ielu akrobātu.

 

VEIKLIE KRAUKŠĶI

Brālēni Čipsi:

Brālēn, vai tu vari pateikt: mana dzīve ir spoža kā zelta zobs?

Pārplēs, izber un nekautrējies, kraukšķi un klusumu kod,

brālēn, dod pieci un spīdam, un, ja tev ir desmit, tad dod,

kod un kraukšķi, un domā pa dārgo kā dārzenis apdeitots. 

Es esmu kūlenis, kuru tik kūli ir lietot pārtikā,                                           

ja nenāk šovakar miegs, es varbūt esmu jau Āfrikā,

es vairs neesmu aprakts zemē, es esmu derīgais izraktenis,

Bling! es šķērsoju tavu ceļu un man ir dimanta raķete,  

man viņa pieder un es viņu paņemšu, mana brekete, mana pakete,

mirdzi vai mirsti, brālēn, un skaties, es dejoju zvaigžņu dušā,

bling! es spīdu pat kabatai cauri ķinītī tumšā un tukšā.

Vai tu vari pateikt trīs reizes:

mana dzīve ir spoža kā zelta zobs!

Mana dzīve ir spoža kā zelta zobs!

Mana dzīve ir spoža kā zelta zobs!

Kod un kraukšķi, brālēn,

kod un kraukšķi, un kod.

Mazais Kartupelis saprot: viņam būs jāizvēlas pašam savs ceļš, tālāk būs jāiet vienam. Viņš sāk kāpt augšup kartupeļu kalnā, kas iesniedzas mākoņos.

 

ZEME IR APSTĀDĪTA

Mazais Kartupelis:

Nē, mani brālēni spožie,

kraukšķīgie, asie un ašie,

ielās un puiku kabatās šaurās

valdīsiet vienmēr jūs paši.

Lai aizslīd platās konveijeru lentes,

lai dzīvei netrūkst piparu un sāls.

Jūs aizejat, man vienam jāpaliek.

Man ceļš ir cits. 

Mans ceļš vēl tāls.

 

Kartupeļi:

Ir visa zeme apstādīta dāsni,

tur kartupeli auklē smilts un māls,

slīd visur platās konveijeru lentes

un dzīvei netrūkst piparu un sāls.

Mēs aizejam, tev vienam jāpaliek.

Tev ceļš ir cits. 

Tavs ceļš vēl tāls.

 

Mākoņstūmējs:

Vai ceļu sev zem kājām atrast ceri,

kā visi kartupeļi, dzeltens, balts vai sārts?

Varbūt tu zemei nepiederi.

Tu esi kartupelis izdomāts.

Tu esi stāsts, ko Saule stāstījusi,

ar saknēm zemes klēpī pierakstīts.

Tu izaugi, un stāsts tev auga līdz.

 

Kartupeļi:

Tu esi stāsts, ko Saule stāstījusi,

ar saknēm zemes klēpī pierakstīts.

Tu izaugi, un stāsts tev auga līdz…

 

ES ATCEROS MĀKOŅU TAKU

Mazais Kartupelis:

Es atceros taku, mākoņos austo,

to kājas vēl nedroši tausta.

Tā veda mūs lejup, ielejas plaukstā,

bet varbūt man jāiet ir augstāk?

Tā veda mūs pasaules plašajā laukā,

bet varbūt man jāiet ir augstāk?

Te augam un briestam, te zeļam un plaukstam,

bet varbūt man jāiet ir augstāk?

Es atceros taku, mākoņos austo,

pār kalnāju mugurām lauztām,

un kājas no jauna to nedroši tausta,

tā aizvedīs augstāk un augstāk…

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

do not click here