KARTUPEĻU OPERA

Inese Zandere

Lolita Ritmane, Evija Skuķe, Līga Celma-Kursiete,

Rihards Dubra, Andris Sējāns, Mārtiņš Brauns

 

1. cēliens

                                                     3. aina. UZ KUĢA (Evijas Skuķes mūzika)                                                                    


Jūrniekiem uzticēts kartupeļus nogādāt Eiropā. Kartupeļi ieslodzīti grozos, kas aizsieti ar virvēm.

 

DOD ROKU SAVU

Kartupeļu ģimene:

Dod roku savu,

dod man roku savu.

Visapkārt tumsa šūpojas un šalc.

Es esmu līdzās,

es tev esmu līdzās

un dzirdu, kā mūs māte vārdā sauc.

Dod vārdu savu,

saki vārdu savu,

lai sevi tumsā nepazaudē pats!

Mēs esam kopā,

esam visi kopā,

mums pieder vārds, kas tumsā izrunāts.

Māsa… Māsa… Brāli…

Māmiņ… Dēliņ…

Māsa… Māsa… Brāli…

Māmiņ… Dēliņ…

 

Mazais Kartupelis:

Es pasaku jums varu pastāstīt!

Mūs tumsas valzivs dzelmē aiznesīs,

uz pili, kurā astoņkājis mīt,

spīd jūras zvaigzne zaļās debesīs!

Kā mazmazītiņš kartupelis dus

tur gliemežvākā pērle aizmigusi.

Kurš vāku vērs, lai viņa atmostos,

tam astoņkājis balto pērli dos!

 

Māsas, Kartupeļu Mamma:

Tev pasakas un princeses vēl tīk!

Mums asaras kā pērles krīt un krīt,

kļūs bagāts nabags, kas tās salasīs,

ja reiz mūs krastā kuģis izvedīs….

 

Lielais Brālis:

Tev pasakas un princeses vēl tīk,

kaut virvju valgos esi sagūstīts

un svešā kuģa tumsā ieslodzīts…

Mēs nezinām, kas sagaida mūs rīt!

 

Mazais Kartupelis:

Mamm, nevajag tev bēdāties un ciest!

Mans nazītis var virves pušu griezt!

Tu domā – mazs? Un tikai mizot prot?

Bet redzi – ass! Var visus atbrīvot!

Mazais Kartupelis pārgriež virves. Kartupeļu ģimene no burinieka klāja pirmoreiz ierauga jūras plašumus.

 

Kartupeļu ģimene:

Dod roku savu,

dod man roku savu.

Visapkārt jūra šūpojas un šalc.

Es esmu līdzās,

es tev esmu līdzās

un dzirdu, pasaule mūs vārdā sauc.

Dod vārdu savu,

saki vārdu savu,

lai sevi klaidā nepazaudē pats!

Mēs esam kopā,

esam visi kopā,

mums pieder vārds, kas mātes izrunāts.

Uz klāja parādās spāņu mūks Jeronīms – hronists un dārzkopis, kas kalpo svētā Hieronīma ordenī.

 

ZEME VISUR IR AUGLĪGA

 Mūks Jeronīms:

Ak, svētais Hieronīm,

tu prati daudzas mēles,

pat zvēru balsis spēji pārtulkot.

Tev sekoju es valodās kā jūrās

un Dieva vārdu katrai gribu dot.

Tavs klusais mūks, kas jaunus vārdus krāj

un dārzā jaunus stādus iesakņo,

kā brālis svešiniekam blakus stāj,

kā brālis uzrunā un uzlūko.

Ak, gudrais Hieronīm,

kā nodilst rakstāmspalvas,

aizvien par jaunām zemēm vēstījot.

Bet pasauli kā nebeidzamu stāstu –

šo brīnumu man Dievs liek piedzīvot.

Tavs klusais mūks, kas jaunus vārdus krāj

un dārzā jaunus stādus iesakņo,

kā brālis svešiniekam blakus stāj,

kā brālis uzrunā un uzlūko.

Ak, labais Hieronīm,

gods radītājam Tēvam

un viņa dārzam, kas mums uzticēts.

Ir tajā katra valoda un puķe,

un katra tauta, cilvēks vienlīdz svēts.

Tavs klusais mūks, kas jaunus vārdus krāj

un dārzā jaunus stādus iesakņo,

kā brālis svešiniekam blakus stāj,

kā brālis uzrunā un uzlūko.

(Vēršas pie Kartupeļiem)

Jums sirdis sauc pēc savas vagas šaurās,

kur smilšu graudiņš trīskārt pārcilāts.

Te apkārt aug vien svešu kuģu masti,

un lauks līdz pamalei ir ūdens klāts.

Bet, mani brāļi, zeme gaida jūs!

Lai kur vien kuģis atkal sasniegs krastu,

Lai kur vien jaunu mājvietu jūs rastu,

būs visur zeme – auglīga tā būs!

Ierodas kuģa kapteinis Kastellanoss  un apmulst, ieraugot savādi tērptos Kartupeļus ar izkrāsotajām sejām.

 

HRONIKA

 Kastellanoss: 

Ko redzu es? No vīna gara

var būtnes neticamas dzimt!

Vai varbūt acis sedz jau sapņi 

un miegs liek manām kājām ļimt?

Vai eņģeļi vai varbūt velni,

kas mani prom uz elli raus?

Ak, Jeronīm, man atlaid grēkus,

tik jāiztukšo vēl vīna kauss!

 

Jeronīms:

Nāc, kaptein, sēdies,

te, kur muca snauž,

nāc, klausies stāstu,

ko šie ļaudis pauž!

Un lai ne vārds

mums neiet zudumā,

es pierakstīšu visu hronikā.

 

Kastellanoss:

Jā, vaicā tiem, no kādas zemes?

Un kādos vārdos tos dēvēt mums?

Vai zelts tiem ir? Un vai patiešām

ēst cilvēkus nav paradums?

Bet tikmēr es no mucas pilnās

vēl lāsi vīna sev gribu liet,

jo vīnā mājo patiesība…

…un ja tu melo, tad piesargies!

 

Jeronīms:

Kāpēc košs krāsu raksts

jums sejās vilkts?

Un kādiem dieviem

kalpo jūsu cilts?

Teic! Lai ne vārds

mums neiet zudumā,

es pierakstīšu visu hronikā.

 

Lielais Brālis:

Tur stāsts par Kartupeļu tautu

ar svētku krāsām uzrakstīts.

Kad svešinieki kalnos ieradās,

bij mūsu tautai Ražas svētku rīts.

Mūs Saule radīja

no liela, augsta kalna – 

no zemes, akmens, sniegiem galotnēs.

Melns, sarkans, balts

un saules dzeltenais –

šī tauta tūkstoš ražas pieredzēs,

jo mūsu zelts ir Saules kartupelis,

to sveicam, jaunu Ražu godinot,

un spējam mēs ikvienu pabarot.

 

Jeronīms, Kastellanoss, Lielais brālis:

Lūk, māte, kurai

rūpes sirdi māc!

Lūk, mazais brālis,

visu zināt kārs!

Un divas māsas –

daiļums neparasts,

vēl tādu redzējis nav spāņu krasts!

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

do not click here